Mugurkauls

Mugurkauls - šo stipro, sarežģīto ķermeņa vertikāli un galveno balstu, veido 33 skriemeļi. Un tā kā tiem ir jāiztur atšķirīga slodze, skriemeļu uzbūve kakla, krūšu un jostas daļā ir atšķirīga. Mugurkaulam izšķir 5 daļas: kakla, krūšu, jostas, krustu un astes. Krustu un astes kaula daļas veido saaugušie skriemeļi, starp tiem nav disku un locītavu loku. Tātad mugurkaulu veido 24 „īstie” skriemeļi plus krustu un astes kauli. Vismazākie ir kakla skriemeļi, kas balsta galvu, bet virzienā uz leju tie palielinās un vismasīvākie ir jostas un augšējie krustu skriemeļi, kas iztur visa ķermeņa svaru (izņemot kājas).

Mugurkaulu veido  gredzenveida kauli – skriemeļi: 7 kakla skriemeļi, 12 krūšu, 5 jostas, tie visi ir  paši kustīgākie un savienoti ar locītavām. Savukārt 5 krustu skriemeļi saauguši ķīlveida krustu kaulā un astes kaulā, bet 4 astes kaula skriemeļi veido mazā iegurņa mugurējo sienu, tie  visi savā starpā ir savienoti. Starp skriemeļiem atrodas fibroza riņķi, kuros atrodas diski – elastīgi amortizatori, kas neļauj skriemeļiem spēji vienam ar otru  sastapties un mazina jebkura trieciena spēku. Starpskriemeļu diski un saites ap tiem savieno mugurkaula skriemeļus stabā, ko vertikāli palīdz noturēt muguras muskulatūra. Skriemeļu forma nosaka to, ka uz priekšu mugurkaulu iespējams noliekt daudz vairāk nekā atpakaļ, kā arī to, ka spējam veikt rotācijas kustības. Pieauguša cilvēka mugurkaulam ir jābūt nedaudz izliektam „S” burta formā. Pareizi veidots mugurkauls un pēdu velves ir galvenie amortizatori, kas kustību laikā sargā no triecieniem galvu, bet mugurkaula fizioloģiskie izliekumi – normālu krūškurvja un iegurņa veidojumu. Taču pārmērīgas un nepareizas rumpja slodzes dēļ var pastiprināties kifoze vai lordoze, kā arī veidoties patoloģiski izliekumi uz sāniem - skolioze.

Mugurkaula izliekumi  

Ir fizioloģiski un patoloģiski. Visa mugurkaula forma dzīves laikā mainās. Jaundzimuša mazuļa mugurkauls ir gandrīz vertikāla skriemeļu un starpskriemeļu disku kolonna. Tā kā lielāko daļu laika cilvēka ķermenis atrodas vertikālā stāvoklī, mugurkaulā rodas izliekumi, ko var redzēt, skatoties uz cilvēka no sāniem.

Mugurkaulam ir 4 fizioloģiskie izliekumi:
kakla un jostas izliekums uz priekšu — lordozes;
krūšu un krustu daļā uz mugurpusi — kifozes.

Mugurkaula izliekumi  kopā ar starpskriemeļu elastīgajiem diskiem palielina mugurkaula kustīgumu un amortizācijas spējas. Jaundzimušā mugurkauls ir taisns, 2-3 mēnešu vecumā, kad bērns sāk turēt galvu, veidojas pirmais fizioloģiskais mugurkaula izliekums (lordoze) kakla daļā; 6-8 mēnešu  vecumā, kad  bērns sāk sēdēt, rodas krūšu izliekums (kifoze), bet apmēram  gada vecumā, kad bērns sāk stāvēt - jostas izliekums (lordoze) un krustu izliekums (kifoze).

Sānu virzienos fizioloģisko mugurkaula izliekumi cilvēkam nav.

Patoloģiskie: mugurkaula izliekumi var būt gan priekšas - muguras virzienā, gan sānu virzienā. Patoloģiskie mugurkaula izliekumi priekšas - muguras virzienā ir palielināta lordoze un palielināta kifoze. Palielināta lordoze rodas galvenokārt jostas apvidū dažu slimību, kā arī nepareizas stājas gadījumā. Mugurkaula izliekumi sānu virzienā sauc par skoliozi. Skolioze var būt iedzimta (vienam vai vairākiem skriemeļiem ir nepareiza, parasti ķīļveidīga forma) un iegūta pēc rahīta vai poliomielīta; iegūtā skolioze visbiežāk rodas sakarā ar muguras muskuļu vājumu. Izšķir skoliozi uz labo pusi un skoliozi uz kreiso pusi; var būt arī divloku jeb S veida skolioze. Skoliozi nosaka pēc līnijas, ko veido skriemeļu smailie izaugumi, kurus labi var saskatīt zem ādas.

Patoloģiskie muguras izliekumi  nav tikai kosmētisks defekts, tie var ierobežot kustības vai arī, ja tie ir krūšu daļā, traucēt sirds un plaušu darbību un attīstību — samazinās plaušu vitalitālā kapacitāte, tiek apgrūtināta sirdsdarbība un asinsrite.
Ārstēšanu svarīgi sākt jau laikus. Ja vērojams, ka muguras muskuļi ātri pagurst, jāgriežas pie ārsta ortopēda. Lieto ārstniecisko fizkultūru un muguras masāžu. Izšķir lokanības (panāk mugurkaula lokanību), stiepšanas ( mugurkaulu iztaisno un izstiepj), stiprinošos (vingrina vēdera, muguras u.c. muskuļus, panākot, ka tiek noturēts pareizs ķermeņa līdzsvars) un labošanas vingrojumus (koriģē nepareizu stāju). Fiksētus  mugurkaula izliekumus var ārstēt arī ķirurģiski (izdara ķīļveida rezekcijas mugurkaula skriemeļos). 

Skoliozei ir 3 pakāpes:

I — mugurkaula sānizliekums nav liels, guļu stāvoklī (uz vēdera) tas izzūd;
II — sānizliekums guļu stāvoklī samazinās, bet pilnīgi neizzūd;
III — sānizliekums saglabājas arī guļu stāvoklī (fiksētā skolioze).
Fiksētā skolioze bieži kombinējas ar palielinātu kifozi krūšu daļā; tādā gadījumā to sauc par kifoskoliozi. Kifoskoliozei ir raksturīga mugurkaula sagriešanās.  

Cēloņi

Akūtas sāpes ir signāls par bojājumu, brīdinājums. Tās parasti izraisa ārēja iedarbība vai traucējums kādā no organisma sistēmām. Tā ir tieša reakcija uz sāpju uztveres sistēmu stimulāciju. Sāpes mugurā rodas polietioloģisku cēloņu rezultātā.
• Ar mugurkaula patoloģiju saistīti, somatiski muguras sāpju cēloņi: starpskriemeļu diska trūce, spondiloze, spondiloartroze, osteoporoze, kuras dēļ radies kompresijas lūzums, spondilolistēze, mugurkaula attīstības anomālijas, stājas traucējumi (attēls).
• Cita rakstura procesi: traumatiski bojājumi, audzēji un to metastāzes, infekcijas (osteomielīts, discīts, paraspināls vai epidurāls abscess) u.c.
• Ekstraspināli cēloņi: urogenitālās sistēmas slimības (prostatas audzēji vīriešiem, dzemdes vai to piedēkļu slimības sievietēm), nieru slimības, vēdera aortas aneirisma, gremošanas trakta slimības (piemēram, žultsakmeņu lēkme, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimības paasinājums).
Minētās nopietnās, bīstamās slimības sastopamas tikai aptuveni 3% gadījumu, pārējo, t.i. 97%, muguras sāpju iemesls ir mehānisks, bieži vien neatbilstība starp mugurkaula saišu, muskuļu sistēmas stāvokli un slodzi.

Akūtu muguras sāpju attīstība

Akūtas muguras sāpes cilvēku sabiedrībā sastopamas ļoti bieži. Starptautiskie pētījumi rāda, ka 80% cilvēku kaut reizi dzīvē sastapušies ar muguras sāpju problēmu. Tas ir otrs biežākais iemesls ārsta apmeklējumam un biežākais darba nespējas iemesls 40-50 gadus veciem cilvēkiem – akūtu un hronisku muguras sāpju dēļ ievērojami pasliktinās dzīves kvalitāte, darba spēju briedumā esošiem cilvēkiem. Tātad sāpes nav nekas taustāms, tās veidojas cilvēka apziņā, un katrs tās uztver, raksturo un pārdzīvo savādāk. Sāpju procesā iesaistīts gan cilvēka ķermenis, gan prāts, sāpju uztvere atkarīga no dzimuma, vecuma, nervu sistēmas tipa, rases, izglītības, sociālās vides, un citiem faktoriem. Satraukumu izraisa novērojums, ka par muguras sāpēm bieži sūdzas jaunieši 16-25 gadu vecumā. Iespējams, tas saistīts ar strauju skeleta augšanu, nenostiprinātu muskuļu-saišu sistēmu, uz kuru iedarbojoties ar lokālām pārslodzēm uz vispārējas mazas fiziskās aktivitātes fona, veidojas dažādi stājas defekti (skolioze, kifoze, iztaisnota jostas, kakla lordoze u.c.), kas savukārt izraisa nepareizu starpskriemeļu locītavu, disku un muskuļu noslogojumu un izpaužas ar sāpju sindromu.
Akūtas muguras sāpes parasti sākas pēkšņi – slimnieki to rašanos saista ar smaguma celšanu, neveiklu kustību, saaukstēšanos, ilgstošu atrašanos neērtā pozā. Sāpes tiek raksturotas kā stipras (7-10 balles pēc sāpju skalas), reizēm ar tirpoņu, dedzināšanas sajūtu, tās pavada reflektora muskuļu spazma, tādējādi ir ierobežots kustību apjoms, izveidojas aizsargskolioze. Slimnieks ir norūpējies, bažīgs, novēro pulsa un asinsspiediena palielināšanos.
Ne vienmēr akūtas muguras sāpes saistītas ar mugurkaula patoloģiju. Piemēram, pavasarī pēc ilgā rudens-ziemas mazkustības perioda cilvēkam uzsākot zemes rakšanu, celtniecības un citus darbus, pirmajās dienās sāpes var būt muguras muskuļu pārslodzes dēļ. Tās parasti ir vidēji stipras, noteiktu kustību laikā pastiprinās, pāriet divās trīs dienās. Tās atvieglo lokālas iedarbības pretsāpju līdzekļi (ziedes, plāksteri u.c.).
Plaši izplatīts uzskats, ka akūtas muguras sāpes rodas pēc muguras saaukstēšanas, tomēr to jāuzskata tikai par provocējošu faktoru, kas izsauc kāda esoša patoloģiska procesa klīnisku izpausmi. Sāpes sākas salīdzinoši lēni, ir vidēji stipras, vienas divu dienu laikā pastiprinās. Klasiska kļūda – cilvēks, sākot just sāpes mugurā, izkarsējas karstā vannā vai lieto citus sildīšanas veidus. Pirmā reakcija ir sāpju mazināšanās, jo karstuma iedarbībā paplašinās perifērie asinsvadi, atslābinās muskuļi, bet pēc aptuveni 12 stundām attīstās venozā stāze kaulos, tādējādi venozo asiņu sastrēgums spiež uz kaula receptoriem, izsaucot pastiprinātu sāpju impulsu plūsmu un sekundāru sāpju pastiprināšanos.                                                                                                                  Nopietnākas problēmas var būt, ja sāpes rodas smaguma celšanas rezultātā vai saspringtas, neveiklas ķermeņa pozas ar slodzi gadījumā. Tad sāpes parasti rodas slodzes laikā vai tūlīt pēc tās, ir ļoti stipras, ierobežo ķermeņa kustības. Sāpju cēlonis var būt starpskriemeļu diska fibrozo šķiedru plīsums ar diska kodola protrūziju vai jau esošas diska trūces tālāka nobīde, kairinot apkārtējos audus, durālā maisa receptorus vai ietekmējot nervu saknītes. Šāds audu kairinājums nepareizas fiziskas slodzes ietekmē var rasties arī deformējošās spondilozes, spondiloatrozes, spinālās stenozes, spondilolistēzes gadījumos.

Fasešu sāpju sindroms

Fasešu sāpju sindroma gadījumā sāpes rodas starpskriemeļu locītavu mehanoreceptoru un nocireceptoru kairinājuma rezultātā. Par visbiežāko patoloģijas cēloni uzskata stapskriemeļu disku un skriemeļu ķermeņus saistošo saišu pavājināšanos. Veicinošie faktori – starpskriemeļa diska augstuma samazināšanās un hiperlordoze. Vērojama reflektora muskulatūras kontrahēšanās. Fasešu sāpēm raksturīga atkarība no ķermeņa pozas un slodzes rakstura. Sāpes pastiprinās statiskas slodzes laikā un naktī, bet, slimniekam iekustoties vai samazinot jostas lordozi, tās mazinās.
Sāpju projekcija atkarīga no kairinājuma rašanās lokalizācijas. Tās var izstarot uz vēderu, apakšējām ekstremitātēm, tādējādi atgādinot radikulopātiskas sāpes. Mugurkaulam it kā neraksturīgā sāpju izstarojuma dēļ slimnieki nereti domā par nieru, aknu, vēnu patoloģiju un tiek tērēts laiks, apmeklējot citu profilu speciālistus.

Radikulopātija

Radikulopātija ir nervu saknītes bojājums, kas izpaužas ar motorās un jušanas funkcijas traucējumu. To visbiežāk novēro starpskriemeļa diska trūces un citu mugurkaulāja patoloģiju (spinālās stenozes, spondilolistēzes, osteoporotisku lūzumu) gadījumos. Akūtas, asas, velkošas sāpes mugurā pavada izstarojums attiecīgās saknītes inervācijas zonā (parasti lentveida), sūdzības par kustību ierobežojumu, slimnieks nevar nostāvēt taisni. Kustību funkcija var būt traucēta arī muskuļa spēka pazeminājuma dēļ. Novēro arī tirpšanu, nejutību atbilstošās saknītes inervācijas zonā.

Neiropātiskās sāpes

Vērtējot akūto muguras sāpju raksturu un plānojot adekvātu terapiju, jāatceras, ka 7-8% no jostas krustu rajona sāpju sindromiem ir tā dēvētās neiropātiskās sāpes. Patiesībā šādu slimnieku daudzums noteikti ir lielāks, jo būtu pieskaitāmas arī jaukta tipa sāpes – nociceptīvās sāpes ar neiropātisku komponentu.
Neiropātiskās sāpes rodas sakarā ar primāru sāpes uztverošo un vadošo nervu šķiedru bojājumu vai disfunkciju perifērajā vai centrālajā nervu sistēmā. To izsauc bojājums spinālajos nervos, mugurējās saknītēs, muguras smadzenēs (mugurējos ragos, substantia gelatinosa), noteiktos galvas smadzeņu apvidos, kā arī plastiskas izmaiņas blakus esošajos neskartajos nervu audos .
Slimnieki šīs sāpes raksturo kā asas, dedzinošas, urbjošas, smeldzošas, nereti slimniekam pat ir grūti izstāstīt savas izjūtas pietiekami skaidri, jo vienlaicīgi iespējamas sāpes un jušanas izmaiņas. Sāpes ir stiprākas naktī. Tās izraisa pat minimāls pieskāriens.

Muguras smadzenes – centrālās nervu sistēmas nodaļa mugurkaula kanālā. Savienojumā ar muguras smadzeņu nerviem piedalās vairāku refleksu veidošanā.

Muguras smadzeņu nervi – 31 pāris jauktu smadzeņu nervu, kurus veido priekšējie un mugurējie muguras smadzeņu saknīši; virzās pie dažādām ķermeņa daļām un ekstremitātēm, dalās uz zariem un pilda jušanas un kustību funkcijas.

Muguras smadzeņu nervu saknīši – nervu šķiedru kūlīši, kuri iziet no muguras smadzenēm mugurkaula kanāla robežās. Muguras smadzeņu nervi, kas veidojas, saplūstot mugurējo un priekšējo saknīšu šķiedrām, tālāk iet pie dažādām ķermeņa daļām.                                                                                                                             Starpskriemeļu diska trūce – diska sāpes, kad diska želatīnveida kodols nobīdas uz fibroza gredzena pusi, izspīlējās mugurkaula kanālā un plīst.

Stiepšana – iedarbība uz mugurkaulu, izmanto kā vienu no metodēm diska trūces ārstēšanai.

Išias, išialģija – sāpīga sajūta sēdes nerva gaitā, ja bojāts pats nervs vai tā saknīte.                                                                                                                                     

Sēdes nervs – visgarākais no ķermeņa nerviem. Tas iziet no krustu pinuma caur atveri un iet starp augšstilba mugurējās virsmas muskuļiem, kur dod zarus uz apakšstilba muskuļiem, inervējot pēdas ādu un muskuļus. Sāpes sēdes nerva gaitā sauc par išiāzi vai išialģiju.

Uztura ieteikumi

Starpskriemeļu disku iecienītākie „kārumi” ir āboli un bumbieri, avenes un zemenes, vīnogas, lazdu rieksti, lēcas, ķirbji, salāti. Muguras sāpju profilaksei svarīga ir vitamīniem bagāta pārtika. Lietojiet ar vitamīniem, kā arī ar kalciju un magniju bagātu pārtiku (zivis un citas jūras veltes, kāpostus, spinātus, pupas, riekstus, sēklas, zirņus, rupjmaizi, tvaicētu, nevārītu pienu). Izvairieties no asiem ēdieniem, alkohola un smēķēšanas.

Ar ko atšķiras starpskriemeļu disku protrūzijas no trūcēm?

Starpskriemeļu diski savieno skriemeļu ķermeņus. Starpskriemeļu diskos saistaudu šķiedras veido fibrozo gredzenu. Diska centrā ir recekļveida kodols. Jauniem cilvēkiem kodols satur 85-88 % ūdens, un tajā darbojas hidrostatiskie likumi (Paskāla likums): spiediens šķidrumā izdalās uz visām pusēm vienādi. Starpskriemeļu diski ne tikai atdala vienu skriemeļa ķermeni no otra, bet izpilda virkni svarīgu funkciju: uztver spiediena slodzes, palielina kustīgumu, samazina mehānisku triecienu iedarbību, neļaujot trieciena vilnim aiziet līdz galvas smadzenēm u.c.

Jostas daļā starpskriemeļu diski ir visbiezākie. Tie aizņem 1/3 blakusesošā skriemeļa ķermeņa platumu, tas arī nosaka mugurkaulāja jostas daļas lielo kustīgumu.

Dienas slodzes rezultātā starpskriemeļu diski saplacinās, tādēļ vakaros cilvēks ir par 1,5-2 cm īsāks; arī gulošs cilvēks ir garāks par stāvošu. Ar vecumu diski kļūst plānāki (kopā par 5-12 cm). Dzīves laikā notiek pakāpeniska kodola atūdeņošanās (dehidrācija), un hidrostatiskā spiediena likuma vietā tajos sāk darboties mehānikas likumi – spiediena spēki vairs nesadalās vienmērīgi uz visām pusēm, bet var koncentrēties vienā virzienā, pārsniedzot audu mehānisko izturību. Sākumā veidojas starpskriemeļu diska izvelvējums – protrūzija. Izvelvējuma vietā šķiedru pretestība recekļainā kodola audu spiedienam ir samazināta. Turpmāk saistaudu gredzens, kas apņem disku, var pārtrūkt, un tad diska mīkstā kodola audi iespiežas plīsuma vietā, veidojot diska trūci Šīs izmaiņas veicina ilgstoša mugurkaula slodze, biežas audu temperatūras maiņas, traumas.. Precīzāk to var noteikt, veicot datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi.